Pēc 22. augusta vētras jautājums vairs nav tikai par to, cik ātri atmaksājas saules paneļi

22. un 23. augusta vētra Latvijai bija ļoti nopietns realitātes tests. 23. augusta rītā elektroapgāde bija traucēta aptuveni 277 000 AS "Sadales tīkls" klientu. Bojājumi skāra arī pārvades tīklu un apakšstacijas, un AST notikušo raksturoja kā plašākos elektroapgādes traucējumus pēdējo 20 gadu laikā. Daļai klientu elektrības nebija vairākas diennaktis.

Un tieši šeit, manuprāt, sākas svarīgākā diskusija.

Uzņēmumiem sekas var būt vēl jūtamākas. Ražotnē elektroapgādes pārtraukums aptur ražošanas līnijas, noliktavā tas aptur vārtus, IT un saldēšanas iekārtas, savukārt veikalā vai restorānā dažas stundas bez elektrības jau var nozīmēt reālus finansiālus zaudējumus.

Vētra parādīja arī nākamo ķēdes posmu. Pazūdot elektrībai, atsevišķās vietās pēc dažām stundām sāka pazust mobilie sakari. Elektrības trūkums skāra arī degvielas uzpildes stacijas un citus pakalpojumus, kurus ikdienā uztveram kā pašsaprotamus.

Tāpēc enerģētiskā neatkarība manā izpratnē nenozīmē mēģināt pilnībā atvienoties no "Sadales tīkla". Tas vairumā gadījumu būtu gan dārgi, gan nevajadzīgi.

Runa ir par spēju kritiskā situācijā kādu laiku iztikt bez tā.

Uz jumta var būt 10 vai 15 kW saules elektrostacija, ārā var spīdēt saule, bet, pazūdot tīklam, parasta tīklam pieslēgta saules sistēma drošības apsvērumu dēļ pārtrauks darbu.

Lai ēka elektrotīkla avārijas laikā turpinātu darboties, nepieciešama sistēma, kas paredzēta autonomai darbībai: ar atbilstošu invertoru, akumulatoru, tīkla atdalīšanu un vadību.

Un te ir ļoti svarīga nianse: visas sistēmas nav vienādas.

Uz iekārtas var būt rakstīts "hybrid", "backup" vai "EPS", taču tas vēl nenozīmē, ka sistēma spēj pilnvērtīgi apgādāt ar elektrību visu māju. Atšķiras backup jauda, pārslēgšanās laiks, pieļaujamās starta strāvas, trīsfāžu darbība, spēja tikt galā ar fāžu disbalansu un iespēja turpināt saules ražošanu autonomā režīmā.

Ir liela atšķirība starp vienu avārijas rozeti, dažām rezervētām ķēdēm un pilnu mājas backup.

Es personīgi, projektējot jaunu sistēmu privātmājai, kur cilvēks tiešām vēlas enerģētisko drošību, skatītos pilna backup virzienā. Pazūdot tīklam, cilvēkam nav jāskrien uz sadalni un jādomā, ko drīkst ieslēgt. Sistēmai pašai jāatdala māja no ārējā tīkla un jāturpina to apgādāt no baterijas un saules.

Protams, fiziku apmānīt nevar. Ja vienlaikus ieslēgsim siltumsūkni, indukcijas plīti, pirti un sāksim lādēt elektroauto, arī laba baterija ilgi neizturēs. Tāpēc labs backup risinājums sākas nevis ar baterijas izvēli no kataloga, bet ar ēkas slodžu analīzi.

Pareizi piemeklēts BESS ikdienā var palīdzēt samazināt elektroenerģijas izmaksas: uzkrāt enerģiju lētākajās stundās un izmantot dārgākajās, samazināt patēriņa pīķus un efektīvāk izmantot uz vietas saražoto saules enerģiju.

Atkarībā no sistēmas izmēra, tehniskās arhitektūras un tirgus modeļa BESS var piedalīties arī elektroenerģijas balansēšanas tirgū, tādējādi radot uzņēmumam papildu ieņēmumus.

Tomēr vētra ļoti labi parādīja vēl vienu šādas sistēmas vērtību.

Ja BESS ir pareizi projektēts un uzstādīts kopā ar atbilstošu tīkla atslēguma automātiku, ārējā elektrotīkla pazušanas brīdī tas var atdalīt uzņēmuma iekšējo tīklu un turpināt nodrošināt kritiskās slodzes vai, ja sistēmas jauda to atļauj, pat visu objektu.

Tas būtiski paplašina ieguvumus, ko uzņēmumam sniedz šāda investīcija. Uzņēmums neiegādājas bateriju tikai tai retajai dienai, kad pazūd elektrība. Tā strādā katru dienu: optimizē enerģijas izmaksas, piedalās energotirgū un palīdz pārvaldīt jaudas. Savukārt elektroapgādes traucējuma brīdī tā pati infrastruktūra kļūst par nepārtrauktās barošanas risinājumu.

Arī šeit gan jāatceras, ka visas sistēmas nav vienādas. Ne katrs BESS automātiski spēj darboties tā sauktajā "salas" režīmā, un ne katra uzstādīta baterija elektroapgādes pārtraukuma laikā turpinās apgādāt uzņēmumu ar elektroenerģiju. Tam nepieciešama pareiza sistēmas arhitektūra, vadība un tīkla atdalīšanas automātika.

Man patīk to formulēt ļoti vienkārši:

Labs BESS uzņēmumā pelna tad, kad tīkls strādā, un glābj tad, kad tas nestrādā.

Es tos neuzskatu par konkurējošiem risinājumiem.

Akumulators ir ideāls pirmais aizsardzības līmenis. Tīkls pazūd, un pareizi izbūvēta sistēma pārslēdzas automātiski. Nav jāiet ārā lietū, nav jālej degviela, un nav trokšņa. Dienas laikā saules paneļi var apgādāt ēku un atkārtoti uzlādēt bateriju.

Savukārt ģenerators kļūst ļoti vērtīgs ilgstošā krīzē, īpaši ziemā.

Ja ārā ir decembris, saules ražošana ir minimāla un elektrotīkla nav vairākas diennaktis, ne vienmēr ir ekonomiski pamatoti uzstādīt milzīgu bateriju tikai šādam retam scenārijam.

Daudz loģiskāka var būt kombinācija: saules paneļi + baterija + pilns backup + ģenerators kā pēdējais rezerves avots.

Baterija nodrošina tūlītēju reakciju un nepārtrauktu elektroapgādi, saule dod enerģiju, kad tā ir pieejama, savukārt ģenerators ļauj sistēmai darboties arī ilgstoša elektroapgādes pārtraukuma laikā.

Svarīgi gan piebilst: ģeneratoru nevar vienkārši "iespraust mājā". Šādam risinājumam jābūt tehniski pareizi projektētam, ar drošu tīkla atdalīšanu un atbilstošu automatizāciju.

Ja reizē pazūd elektrība un nedarbojas tuvējās mobilo sakaru bāzes stacijas, ar uzlādētu telefonu vien nepietiek.

Viens no risinājumiem ir satelīta internets, piemēram, Starlink. Tas noteikti nav nepieciešams katrai mājsaimniecībai, taču lauku īpašumā vai uzņēmumā, kur nepārtraukti sakari ir kritiski svarīgi, kombinācijā ar rezerves elektroapgādi tas dod vēl vienu neatkarības līmeni.

Protams, arī satelīta terminālim nepieciešama elektrība. Tieši tāpēc šīs lietas jāskata kā viena sistēma, nevis kā atsevišķas iekārtas.

Manuprāt, šo pieņēmumu jau ir apgāzuši paši ražošanas dati.

2026. gada jūnijā Latvijas saules elektrostacijas saražoja rekordlielu elektroenerģijas apjomu, 274 GWh, un saule otro mēnesi pēc kārtas bija lielākais elektroenerģijas ražošanas avots Latvijā, apsteidzot hidroelektrostacijas. Arī jūlijā saule saglabāja pirmo vietu.

Un jā, paneļi ražo arī tad, kad debesis ir apmākušās. Mazāk, protams, bet ražo.

Mūsdienu saules paneļu tehnoloģija pēdējos gados ir ļoti strauji attīstījusies: augusi moduļu jauda un efektivitāte, arvien plašāk tiek izmantotas N-type šūnas, un uzlabojusies darbība vājā apgaismojumā.

Taču, manuprāt, interesantākā attīstība šobrīd vairs nenotiek pašā saules panelī.

Tā notiek tajā, ko mēs darām ar saražoto elektrību.

Šodien arvien vairāk sistēmu darbojas citādi. Enerģija tiek uzkrāta baterijā, patēriņš tiek pārcelts uz izdevīgākām stundām, sistēma seko elektroenerģijas cenām un automātiski kontrolē lielākās slodzes.

Baterija līdz ar to vairs nav tikai avārijas rezerves avots.

Ikdienā tā var palielināt saules enerģijas pašpatēriņu un izmantot elektroenerģijas cenu svārstības, savukārt vētras vakarā tā pati iekārta kļūst par ēkas rezerves elektrostaciju.

Un tuvāko gadu laikā šajā sistēmā arvien lielāku lomu, manuprāt, spēlēs vēl viens ļoti interesants elements: elektroauto.

Vienkāršoti sakot, elektroauto vairs nav tikai patērētājs, kuru vakarā pieslēdzam lādētājam. Tā baterija potenciāli var kļūt par vēl vienu enerģijas avotu mājai, uzņēmumam vai pat elektrotīklam.

V2H jeb Vehicle-to-Home gadījumā automašīna var palīdzēt apgādāt māju, V2B gadījumā uzņēmumu, bet V2G paredz enerģijas nodošanu atpakaļ elektrotīklā.

Ja mājas stacionārajā baterijā ir, piemēram, 10 līdz 20 kWh, tad elektroauto baterijā var būt 60, 80 vai pat vairāk nekā 100 kWh enerģijas. No enerģētiskās noturības viedokļa tas ir ļoti interesants resurss, kas lielāko diennakts daļu šobrīd vienkārši stāv pagalmā.

Te gan nevajadzētu skriet notikumiem pa priekšu. Šobrīd jebkuru elektroauto nevar vienkārši pieslēgt mājai un izmantot kā backup bateriju. Nepieciešams atbilstošs auto, divvirzienu uzlādes iekārta un enerģijas vadības sistēma, kas to visu prot droši pārvaldīt.

Taču virziens ir skaidrs. Nākotnes mājas energosistēmā elektroauto vairs nebūs tikai slodze, bet gan pilnvērtīga kopējās energoinfrastruktūras daļa.

Atmaksāšanās laiku nosaka mājas vai uzņēmuma patēriņš, jumta orientācija, sistēmas izmērs, pašpatēriņš, elektroenerģijas cenas, finansējums un virkne citu faktoru.

Labi piemeklēta sistēma objektam ar pietiekamu elektroenerģijas patēriņu joprojām var būt ļoti pamatota investīcija. Tomēr aicinātu neskatīties tikai uz vienu ciparu Excel tabulā.

Ja baterija ikdienā samazina izmaksas, bet reizi dažos gados vētras laikā saglabā mājā apkuri, ūdeni, ledusskapi un sakarus, arī tam ir vērtība.

Uzņēmumā aprēķins ir vēl plašāks: ja BESS ne tikai optimizē enerģijas izmaksas un rada ieņēmumus energotirgū, bet vienā elektroapgādes pārtraukumā novērš vairāku stundu vai pat dienu dīkstāvi, arī šim novērstajam zaudējumam ir sava cena.

To vienkārši ne vienmēr ieraugām klasiskajā ailītē "atmaksāšanās laiks".

Arī dzīves cikla beigās liela daļa paneļa materiālu (stikls, alumīnija rāmis un citi) ir pārstrādājami.

Tāpēc diskusijā par saules enerģiju būtu korekti skatīties uz visu iekārtas dzīves ciklu, nevis radīt iespaidu, ka pēc 20 vai 30 gadiem uz jumta pēkšņi paliek nederīgu atkritumu kaudze.

Taču domāju, ka mums ir vērts mainīt veidu, kā runājam par enerģētiku.

Līdz šim galvenais jautājums bija:

Cik es ar šo ietaupīšu?

Tagad blakus tam vajadzētu būt vēl vienam:

Kas manā mājā vai uzņēmumā turpinās darboties tad, kad apkārt nekas nedarbosies?

Valsts elektrotīklam ir jābūt stipram, un 22. augusta vētra nekādā veidā neatceļ tīkla operatoru atbildību to attīstīt un padarīt noturīgāku. Taču decentralizēta enerģijas ražošana un uzkrāšana dod vēl vienu drošības līmeni, šoreiz jau pašas mājsaimniecības vai uzņēmuma rokās.

Man šķiet, ka tieši uz to šobrīd virzās visa nozare.

Nevis vienkārši uz vairāk saules paneļiem vai lielākām baterijām, bet uz sistēmām, kurās saules paneļi, baterija, elektrotīkls, ģenerators un arvien biežāk arī elektroauto spēj strādāt kopā kā viens veselums.

Un tad jautājums vairs nav tikai par to, cik gados atmaksājas saules paneļi.

Jautājums ir arī par to, cik maksā iespēja turpināt savu ikdienu vai biznesu tad, kad elektrības nav.